Scan barcode
ibnussabel's review against another edition
5.0
Enternecedor, divertido, amargo, irreverente. Este libro lo tiene todo. ¡Un brindis por Siiri, Irma y Anna-Liisa!
dimitra_2004's review against another edition
funny
lighthearted
relaxing
medium-paced
- Plot- or character-driven? A mix
- Strong character development? No
- Loveable characters? It's complicated
- Diverse cast of characters? No
- Flaws of characters a main focus? It's complicated
2.0
travelthroughreading's review against another edition
slow-paced
- Plot- or character-driven? Character
2.0
ievastrazdina's review against another edition
3.0
Grāmatas ceturtais vāks sola, ka būs jāsmejas, grāmatas pirmais vāks sola vieglu detektīvu – kaut ko Midsommeras slepkavību stilā. Patiesībā? Patiesībā, manuprāt, šis īsti nav ne viens, ne viens ne otrs.
Veco ļaužu namā, katrs savos apartamentos dzīvo vecļaudis. Šajā namā dzīvo arī divas draudzenes Irma un Siri – divas deviņdesmitgadnieces, kas vada savas dienas spēlējot galda spēles, vizinoties ar tramvaju, apmeklējot nāvīgi garlaicīgas un ne tik garlaicīgas bēres, dzerot sarkanvīnu, pie tam tādās diennakts stundās, kad cilvēkiem aktīvajā dzīves posmā tas varētu šķist nepieņemami, bet vecumdienās viss ir atļauts. Bet vairāk par visu kundzes vienkārši gaida savu nāvi, jo 90+ gadi virs zemes esot pilnīgi pietiekami. Dāmu rimtā dzīve beidzas, kad kundzēm rodas aizdomas, ka Vakarbirzēs notiek kas nelāgs, jo bez redzama iemesla ir pakāries viņu iemīļotais pavārs. Kundzes nolemj noskaidrot, kādēļ tas ir noticis.
Es nesmējos “vēderu turēdama”, taču melnais humors man tīri labi patika. Bija gan dažas vietas, kur es nevarēju saprast vai smieties vai grimt kaut kādās depresīvās pārdomās. Autore daudz smejas par vecumdienām, taču aizskar arī visai jūtīgas tēmas, proti veco ļaužu vientulību, kad bērniem ērtāk vecākus ir “nogrūst pansionātā”, jo pēcāk vieglāk izvairīties no sazināšanās un rūpēm par tiem. Tāpat autore aizskar vēl kādu nepatīkamu tēmu, kā veco ļaužu fizisku un garīgu nespēju izmanto aprūpētāji. Šī ir tēma, kas man vienmēr uzdzinusi šausmīgas dusmas un, lai gan autore šo mēģināja padarīt komisku, man vietām nu ne pavisam negribējās smaidīt, drīzāk aizdomāties par nevarīgajiem un pamestajiem vecajiem ļaudīm Latvijas pansionātos, kur, diemžēl, gan pēc dzirdētā, gan redzētā TV sižetos, paveras visai skumja un bezcerīga aina.
Detektīva līnija šeit bija visai vāja un tāda paplūdusi, bet tam nepievērsu īpašu uzmanību, kaut kā šķita, ka šis ir tā otršķirīgi stāstā.
Lasījās raiti un kopumā nebija slikti. Ja melns humors nav Tev – padomā vai šo lasīt, taču melnā humora un nosacīti izklaidējošas literatūras cienītājiem – varētu patikt. Savās sajūtās esmu kaut kur pa vidu, tādēļ 3⭐️ no manis.
No somu valodas tulkojusi Gunta Paavola.
Veco ļaužu namā, katrs savos apartamentos dzīvo vecļaudis. Šajā namā dzīvo arī divas draudzenes Irma un Siri – divas deviņdesmitgadnieces, kas vada savas dienas spēlējot galda spēles, vizinoties ar tramvaju, apmeklējot nāvīgi garlaicīgas un ne tik garlaicīgas bēres, dzerot sarkanvīnu, pie tam tādās diennakts stundās, kad cilvēkiem aktīvajā dzīves posmā tas varētu šķist nepieņemami, bet vecumdienās viss ir atļauts. Bet vairāk par visu kundzes vienkārši gaida savu nāvi, jo 90+ gadi virs zemes esot pilnīgi pietiekami. Dāmu rimtā dzīve beidzas, kad kundzēm rodas aizdomas, ka Vakarbirzēs notiek kas nelāgs, jo bez redzama iemesla ir pakāries viņu iemīļotais pavārs. Kundzes nolemj noskaidrot, kādēļ tas ir noticis.
Es nesmējos “vēderu turēdama”, taču melnais humors man tīri labi patika. Bija gan dažas vietas, kur es nevarēju saprast vai smieties vai grimt kaut kādās depresīvās pārdomās. Autore daudz smejas par vecumdienām, taču aizskar arī visai jūtīgas tēmas, proti veco ļaužu vientulību, kad bērniem ērtāk vecākus ir “nogrūst pansionātā”, jo pēcāk vieglāk izvairīties no sazināšanās un rūpēm par tiem. Tāpat autore aizskar vēl kādu nepatīkamu tēmu, kā veco ļaužu fizisku un garīgu nespēju izmanto aprūpētāji. Šī ir tēma, kas man vienmēr uzdzinusi šausmīgas dusmas un, lai gan autore šo mēģināja padarīt komisku, man vietām nu ne pavisam negribējās smaidīt, drīzāk aizdomāties par nevarīgajiem un pamestajiem vecajiem ļaudīm Latvijas pansionātos, kur, diemžēl, gan pēc dzirdētā, gan redzētā TV sižetos, paveras visai skumja un bezcerīga aina.
Detektīva līnija šeit bija visai vāja un tāda paplūdusi, bet tam nepievērsu īpašu uzmanību, kaut kā šķita, ka šis ir tā otršķirīgi stāstā.
Lasījās raiti un kopumā nebija slikti. Ja melns humors nav Tev – padomā vai šo lasīt, taču melnā humora un nosacīti izklaidējošas literatūras cienītājiem – varētu patikt. Savās sajūtās esmu kaut kur pa vidu, tādēļ 3⭐️ no manis.
No somu valodas tulkojusi Gunta Paavola.
alireadsandknits's review against another edition
3.0
So so plot, but great narration! I will definitely seek out this narrator again.
aurorabulgaris's review against another edition
3.0
Sweet book about old people regretting they haven't died yet but also hilarious from being completely uninhibited by societal norms because they are so old!
Detective story with a twist.
Added bonus are the Helsinki descriptions and routes to explore the city.
Detective story with a twist.
Added bonus are the Helsinki descriptions and routes to explore the city.
eebs's review against another edition
funny
informative
lighthearted
reflective
fast-paced
- Plot- or character-driven? A mix
- Strong character development? Yes
- Loveable characters? Yes
- Diverse cast of characters? No
4.0
noeliamollet's review against another edition
1.0
Lo de las tres abuelas, me ha quedado más que claro, pero ¿y el cocinero muerto? Se supone que el libro trata de averiguar que ha pasado con la muerte del cocinero y el libro va de todo menos de eso. No hay intriga, hay capítulos en los que solo se narra un viaje en tranvía, se hace pesado...
Gran decepción. Lo único que me ha parecido bien contado es la realidad de la soledad cuando eres anciano, lo fácil que se olvidan las familias de ellos y la idea que se tiene de que cuidar a un mayor es una carga. Bien plasmadas esas experiencias... Pero por lo demás, fatal. No lo he dejado a menos de la mitad porque no me gusta no terminar los libros por si acabo perdiéndome algo que vale la pena, pero este, no lo vale.
Gran decepción. Lo único que me ha parecido bien contado es la realidad de la soledad cuando eres anciano, lo fácil que se olvidan las familias de ellos y la idea que se tiene de que cuidar a un mayor es una carga. Bien plasmadas esas experiencias... Pero por lo demás, fatal. No lo he dejado a menos de la mitad porque no me gusta no terminar los libros por si acabo perdiéndome algo que vale la pena, pero este, no lo vale.
dajna's review against another edition
2.0
Questa piaga delle trilogie deve finire, punto. Praticamente ho letto 300 pagine di introduzione, quando la vicenda avrebbe potuto svilupparsi e concludersi in... diciamo 400?
Prendiamo esempio dalla vicina Svezia e dal libro [b:La banda degli insoliti ottantenni|17740024|La banda degli insoliti ottantenni|Catharina Ingelman-Sundberg|https://images.gr-assets.com/books/1414444379s/17740024.jpg|21587798]. Anche qui abbiamo tre libri, ma sono tre storie differenti con gli stessi protagonisti. Non c'è quell'insopportabile allungamento di brodo di chi ha una singola idea, se non mezza, ma vuole farcela comprare tre volte.
Torniamo al titolo: Villa del Lieto Tramonto è una residenza privata per anziani, autosufficienti e no, che di misterioso non ha nulla. Si inizia con un suicidio che non interessa a nessuno e che non viene ovviamente spiegato nel primo volume. Immagino che l'intento fosse quello di mostrare sarcasticamente la brutta realtà dell'assistenza anziani anche in un paese evoluto come la Finlandia: i vecchietti sono visti come sportelli bancomat dal personale della casa di riposto, che li truffa gioiosamente nell'indifferenza dei parenti, stufi di avere tra i piedi questi arzilli novantenni. Sempre per rimanere nel cliché, l'unico a prendere le parti delle anziane è un uomo cattivo fuori e buono dentro, motociclista con giubbotto di pelle.
Ci sono dei passaggi carini, certo, ma li ho trovati slegati, buttati lì. Non c'è quella sensazione di "ancora una pagina, voglio vedere cosa succede" perchè si percepisce fin da subito che non succede niente.
Prendiamo esempio dalla vicina Svezia e dal libro [b:La banda degli insoliti ottantenni|17740024|La banda degli insoliti ottantenni|Catharina Ingelman-Sundberg|https://images.gr-assets.com/books/1414444379s/17740024.jpg|21587798]. Anche qui abbiamo tre libri, ma sono tre storie differenti con gli stessi protagonisti. Non c'è quell'insopportabile allungamento di brodo di chi ha una singola idea, se non mezza, ma vuole farcela comprare tre volte.
Torniamo al titolo: Villa del Lieto Tramonto è una residenza privata per anziani, autosufficienti e no, che di misterioso non ha nulla. Si inizia con un suicidio che non interessa a nessuno e che non viene ovviamente spiegato nel primo volume. Immagino che l'intento fosse quello di mostrare sarcasticamente la brutta realtà dell'assistenza anziani anche in un paese evoluto come la Finlandia: i vecchietti sono visti come sportelli bancomat dal personale della casa di riposto, che li truffa gioiosamente nell'indifferenza dei parenti, stufi di avere tra i piedi questi arzilli novantenni. Sempre per rimanere nel cliché, l'unico a prendere le parti delle anziane è un uomo cattivo fuori e buono dentro, motociclista con giubbotto di pelle.
Ci sono dei passaggi carini, certo, ma li ho trovati slegati, buttati lì. Non c'è quella sensazione di "ancora una pagina, voglio vedere cosa succede" perchè si percepisce fin da subito che non succede niente.