Take a photo of a barcode or cover
4.12 AVERAGE
4.12 AVERAGE
Nopirku grāmatu ar lielām cerībām. Biju izlasījusi tik daudz labu atsauksmju, kā arī par grāmatai piešķirtajām balvām, kā rezultātā gaidīju kaut ko patiešām lielisku. Šur tur cerības attaisnojās - valoda trāpīga, plūstoša, patika, ka autore bez liekvārdības spēj uzburt brīnišķīgas ainas. Spēju iztēloties gan upi, gan pašu mājiņu, gan justies klātesoša atsevišķās ainās, bet...tā arī neatradu, kur tad paslēpusies "izcilība". Varbūt vaina tajā, ka nespēju just līdzi garā vājiem cilvēkiem, kas izvēlas bēgt un slēpties, cerībā, ka problēmas pēkšņi atrisināsies pašas no sevis. Stāstā pieteiktas nopietnas problēmas, taču īsti nesaredzēju pamatu ne tēlu rīcību vadmotīviem, ne atrisinājumiem. Kāpēc tēvs necīnījās par saviem bērniem? Kāpēc sena traģēdija galveno varoni ietekmēja tik smagi, tik daudz gadus vēlāk, kas bija katalizators? Kāpēc galvenās varones vīrs pacieš tik toksiskas attiecības? Kāpēc uzņēmīgais, skarbais, izdarīgais "kaimiņš" tomēr ir tik gļēvs? Kāpēc "kaimiņiene" slēpj tēvu no saviem bērniem? Un galu galā, ko tieši autore cenšas ar šo stāstu pateikt, nodot lasītājiem? Grāmata šķita drīzāk kā tāda virspusīga ziņu reportāža ar labām beigām. Jutos "piečakarēta".
“Zini, ko es sapratu? Cilvēks nevar aizbēgt no citiem cilvēkiem. Pat, ja slēpsies dziļā alā, tie viņu kādudien uzies. Un mājā paslēpties nevar pavisam noteikti. Es tikai piecas dienas esmu te, bet viņi mani atrada. Cilvēki.”
Grāmata, kurā iemīlēties no pirmās lapas un bieži tā nenotiek. Parasti man nepieciešams kāds brīdis, lai ielasītos un aprastu ar autora rakstības stilu, taču šo kā sāku lasīt, tā aizslīdēju un grāmata ieaijāja tādā skumjā mierā.
Rute bēg no pilsētas un cilvēkiem, taču arī nekad nesatiktā tēva mantotajās mājās cilvēki Ruti atrod. Turklāt, cilvēki ir vienkārši un sirsnīgi un Rute ļaujas veidoties jaunajām draudzības saitēm un daļa Rutes alkst ko vairāk, taču īstajā dzīvē, kur Rute atgriezīsies - viņu gaida mīlošs vīrs. Vai var satikt divus “īstos” cilvēkus vienlaicīgi? Paralēli stāstam Rute raksta vēstules savai pirms desmit gadiem bez vēsts pazudušajai māsai, jo nespēj pieņemt, ka viņas nav. Tikai māsa patiesi pazīst Ruti, tikai māsa zin, kādai ellei bērnībā kopā gājušas cauri un izdzīvojušas.
Par ko ir grāmata? Par skumjām, izmisumu, bet visvairāk par atvadīšanos un palaišanu vaļā. Šis man liek domāt par Janas Egles “Svešajiem”, kur brīnišķīgi tiek runāts par saitēm, kas mūs tur vienu pie otra, tajā skaitā pie tiem, kuru vairs nav, un tas nereti sēj mežonīgas skumjas, kas ir kā neizbrienama migla.
Grāmata ir sērīga, bet tajā pašā laikā viegla, gaisiga un plūstoša kā upe.
Grāmata, kurā iemīlēties no pirmās lapas un bieži tā nenotiek. Parasti man nepieciešams kāds brīdis, lai ielasītos un aprastu ar autora rakstības stilu, taču šo kā sāku lasīt, tā aizslīdēju un grāmata ieaijāja tādā skumjā mierā.
Rute bēg no pilsētas un cilvēkiem, taču arī nekad nesatiktā tēva mantotajās mājās cilvēki Ruti atrod. Turklāt, cilvēki ir vienkārši un sirsnīgi un Rute ļaujas veidoties jaunajām draudzības saitēm un daļa Rutes alkst ko vairāk, taču īstajā dzīvē, kur Rute atgriezīsies - viņu gaida mīlošs vīrs. Vai var satikt divus “īstos” cilvēkus vienlaicīgi? Paralēli stāstam Rute raksta vēstules savai pirms desmit gadiem bez vēsts pazudušajai māsai, jo nespēj pieņemt, ka viņas nav. Tikai māsa patiesi pazīst Ruti, tikai māsa zin, kādai ellei bērnībā kopā gājušas cauri un izdzīvojušas.
Par ko ir grāmata? Par skumjām, izmisumu, bet visvairāk par atvadīšanos un palaišanu vaļā. Šis man liek domāt par Janas Egles “Svešajiem”, kur brīnišķīgi tiek runāts par saitēm, kas mūs tur vienu pie otra, tajā skaitā pie tiem, kuru vairs nav, un tas nereti sēj mežonīgas skumjas, kas ir kā neizbrienama migla.
Grāmata ir sērīga, bet tajā pašā laikā viegla, gaisiga un plūstoša kā upe.
"Upe" ir viens no skaistākajiem latviešu autoru darbiem, kuram nācies pieskarties. Kurā nācies iesakņoties. No kura nācies izaugt.
Tā ir īsta laime – dzīvot starp rakstniekiem, kuri spēj mainīt pasauli ap tevi.
Plašāk emuārā: https://austra.lv/2021/01/08/laura-vinogradova-upe/
Tā ir īsta laime – dzīvot starp rakstniekiem, kuri spēj mainīt pasauli ap tevi.
Plašāk emuārā: https://austra.lv/2021/01/08/laura-vinogradova-upe/
savāda pēcgarša.
iespējams tāpēc, ka teksta skaistumu nomāca jautājumi, kuri urdīja un nedeva mieru.
iespējams tāpēc, ka teksta skaistumu nomāca jautājumi, kuri urdīja un nedeva mieru.
It was OK.
Jaunie latviešu rakstnieki pārsvarā kāpj uz tā paša grābekļa - grib rakstīt Literatūru par dzīves pabērniem, meklē mākslu sarežģītajā, smagajā, kaut kādās iedomātās problēmās. Galu galā nav tā ticamības momenta, nav tā patiesuma un vienkāršuma. Ir forma bez satura.
Jaunie latviešu rakstnieki pārsvarā kāpj uz tā paša grābekļa - grib rakstīt Literatūru par dzīves pabērniem, meklē mākslu sarežģītajā, smagajā, kaut kādās iedomātās problēmās. Galu galā nav tā ticamības momenta, nav tā patiesuma un vienkāršuma. Ir forma bez satura.
Stāsts par sevis pazaudēšanu un atkal atrašanu, stāsts par to, ka pagātnei un atmiņām reizēm ir jāļauj sadegt, lai varētu dzīvot tālāk...
challenging
dark
emotional
hopeful
mysterious
reflective
relaxing
sad
4 *
Plūstoši, viegli un reizē skumji. Tieši tik vienkārši!
Paldies.
Plūstoši, viegli un reizē skumji. Tieši tik vienkārši!
Paldies.
Kaut kas tur bija, kas aicināja ienirt uz vienu vakaru tumsā, kuru negribas pazīt. Laurai ir brīnišķīga valoda, kas ved un aizved. Labi, ka grāmata tik īsa, jo tik daudz sāpju, lūdzu, nevajag 300+ lappusēs. Ir gana.
"Upe" ir viens no skaistākajiem latviešu autoru darbiem, kuram nācies pieskarties. Kurā nācies iesakņoties. No kura nācies izaugt.
Tā ir īsta laime – dzīvot starp rakstniekiem, kuri spēj mainīt pasauli ap tevi.
Plašāk emuārā: https://austra.lv/2021/01/08/laura-vinogradova-upe/
Tā ir īsta laime – dzīvot starp rakstniekiem, kuri spēj mainīt pasauli ap tevi.
Plašāk emuārā: https://austra.lv/2021/01/08/laura-vinogradova-upe/