Scan barcode
A review by ievastrazdina
Lojalitātes by Delphine de Vigan
5.0
“Un ikreiz viņam likās, ka uzņem savā ķermenī mātes ciešanas. Reizēm tas bija kā strāvas trieciens, reizēm kā griezta brūce vai dūres sitiens, bet vienmēr tas bija viņa ķermenis, kas gadījās ceļā viņas sāpēm un uzsūca savu daļu.”
Neliels posms divu “bez piecām minūtēm pusaudžu” dzīvē. Teo vecāki ir šķīrušies un jau kopš agras bērnības zēns dzīvo pārmaiņus pie mammas un tēta. Vecāki savā starpā nesarunājas it ne maz un bērnu teju kā lietu nosūta viens otram. Māti šķiršanās ir tik ļoti aizvainojusi, ka Teo ir jāklausās tēvam adresētās lamas, kas zēnu cauršauj kā bultas un viņš nolemj tēvu sargāt un neatklāt tēva problēmas un cīnīties kā nu māk. Zēns, nespējot vērsties pēc palīdzības pie pieaugušajiem, divpadsmit gadu vecumā savas problēmas slīcina alkoholā, ko atrod kā vienīgo glābiņu savā izmisumā un apjukumā. Vairāk par visu viņš vēlas sasniegt alkohola radītu komu. Teo satiek sabiedroto un draugu - Matīsu. Sākotnēji spēle ar uguni šķiet jautra, līdz kļūst bīstama un lame, ka stāstā ir cilvēki, kam rūp un, kas spēj saskatīt draudošās briesmas. Skumjākais ir tikai tas, ka tie nav vecāki.
Neliela grāmata ar lielu vēstījumu.
Cik viegli savā egoismā, dusmās un vilšanās ir nepamanīt savu tuvāko grimšanu, ko vēl jo vairāk paši ir izprovocējuši. Cik gan viegli ir savas neapdomības dēļ uz bērna pleciem uzkraut nepanesamas nastas, kuri tās nespējot panest meklē nepiemērotas izejas.
Lojalitāte tiek cildināta kā viena no nozīmīgākajām vērtībām, taču autore lasītājam liek paskatīties uz to no cita skatu punkta un secināt, cik tā var būt bīstama vienlaicīgi.
“Lojalitātes. [...] Tās ir bērnības likumi, kas sauž mūsu ķermenī, vērtības, kuru vārdā staigājam paceltu galvu, pamati, kas ļauj noturēties, nesaprotami principi, kuri mūs grauž un tur savā varā. Mūsu spārni un mūsu važas.”
Kā jau daudzi, kas šo grāmatu jau izlasījuši - arī es iesaku.
Neliels posms divu “bez piecām minūtēm pusaudžu” dzīvē. Teo vecāki ir šķīrušies un jau kopš agras bērnības zēns dzīvo pārmaiņus pie mammas un tēta. Vecāki savā starpā nesarunājas it ne maz un bērnu teju kā lietu nosūta viens otram. Māti šķiršanās ir tik ļoti aizvainojusi, ka Teo ir jāklausās tēvam adresētās lamas, kas zēnu cauršauj kā bultas un viņš nolemj tēvu sargāt un neatklāt tēva problēmas un cīnīties kā nu māk. Zēns, nespējot vērsties pēc palīdzības pie pieaugušajiem, divpadsmit gadu vecumā savas problēmas slīcina alkoholā, ko atrod kā vienīgo glābiņu savā izmisumā un apjukumā. Vairāk par visu viņš vēlas sasniegt alkohola radītu komu. Teo satiek sabiedroto un draugu - Matīsu. Sākotnēji spēle ar uguni šķiet jautra, līdz kļūst bīstama un lame, ka stāstā ir cilvēki, kam rūp un, kas spēj saskatīt draudošās briesmas. Skumjākais ir tikai tas, ka tie nav vecāki.
Neliela grāmata ar lielu vēstījumu.
Cik viegli savā egoismā, dusmās un vilšanās ir nepamanīt savu tuvāko grimšanu, ko vēl jo vairāk paši ir izprovocējuši. Cik gan viegli ir savas neapdomības dēļ uz bērna pleciem uzkraut nepanesamas nastas, kuri tās nespējot panest meklē nepiemērotas izejas.
Lojalitāte tiek cildināta kā viena no nozīmīgākajām vērtībām, taču autore lasītājam liek paskatīties uz to no cita skatu punkta un secināt, cik tā var būt bīstama vienlaicīgi.
“Lojalitātes. [...] Tās ir bērnības likumi, kas sauž mūsu ķermenī, vērtības, kuru vārdā staigājam paceltu galvu, pamati, kas ļauj noturēties, nesaprotami principi, kuri mūs grauž un tur savā varā. Mūsu spārni un mūsu važas.”
Kā jau daudzi, kas šo grāmatu jau izlasījuši - arī es iesaku.