Scan barcode
A review by mazlietlotes
Lielā Burtnīca by Ágota Kristóf
5.0
Pirmajā rāvienā grāmata ievilka sevī, sagremoja un atteicās izspļaut, es lasīju līdz trijiem naktī un aizgāju gulēt nevis tāpēc, ka man nāktu miegs, bet tāpēc, ka gribēju nokratīt sajūtu, ko grāmata man uzlika - groteski neglītie tēli, savādais valdzinājums, naids. Es vairs nejutu sevi kā cilvēku, vairāk kā gaļas gabalu, miegs bija tikai izvēle tā pat kā ēdiens, mīlestība, mērķi.
Kad beidzot iemigu, biju trīs stundās izlasījusi pusi grāmatas. Kad atkal to pacēlu, maģija bija zudusi.
Viss sākās ar groteskumu, groteskumam zūdot, radās mistērija, un, mistērijai zūdot, tev jau ir vienalga. Beigās ir vienkārši skumji un tev nav spēka meklēt saiknes un simbolus, grāmata tevi ir iznesusi cauri tādam kāpinājumam, lai atmestu visu, kam pieķēries, ka tu jūties nedaudz apkrāpts, bet nav vēlēšanās uz autori dusmoties.
No vienas puses, ļoti āķīgi uzrakstīta mistērija. No otras puses, tas nez kāpēc šķiet nedaudz lēti. Kaut kas šajā grāmatā mani nepārliecināja būt mūžīgi iespaidotai, varbūt tas, ka vide tik slinki bija atstāta neaizpildīta - Mazā pilsēta un Lielā pilsēta pārtop par pilsētu K. un pilsētu S., ārzemes ir ārzemes, partija ir partija. Tas it kā ļauj attiecināt notikumus uz visu un neko, ka tas varēja notikt jebkur, varbūt īstenībā, un ne jau vieta ir svarīga, bet tas, ko traģēdija izdara ar cilvēku, tomēr, tomēr. Man šķiet, ka to varēja nospēlēt labāk.
Es ielikšu pieci, jo sākums.
Kad beidzot iemigu, biju trīs stundās izlasījusi pusi grāmatas. Kad atkal to pacēlu, maģija bija zudusi.
Viss sākās ar groteskumu, groteskumam zūdot, radās mistērija, un, mistērijai zūdot, tev jau ir vienalga. Beigās ir vienkārši skumji un tev nav spēka meklēt saiknes un simbolus, grāmata tevi ir iznesusi cauri tādam kāpinājumam, lai atmestu visu, kam pieķēries, ka tu jūties nedaudz apkrāpts, bet nav vēlēšanās uz autori dusmoties.
No vienas puses, ļoti āķīgi uzrakstīta mistērija. No otras puses, tas nez kāpēc šķiet nedaudz lēti. Kaut kas šajā grāmatā mani nepārliecināja būt mūžīgi iespaidotai, varbūt tas, ka vide tik slinki bija atstāta neaizpildīta - Mazā pilsēta un Lielā pilsēta pārtop par pilsētu K. un pilsētu S., ārzemes ir ārzemes, partija ir partija. Tas it kā ļauj attiecināt notikumus uz visu un neko, ka tas varēja notikt jebkur, varbūt īstenībā, un ne jau vieta ir svarīga, bet tas, ko traģēdija izdara ar cilvēku, tomēr, tomēr. Man šķiet, ka to varēja nospēlēt labāk.
Es ielikšu pieci, jo sākums.