Scan barcode
A review by ievastrazdina
Sala by Victoria Hislop
3.0
Krēta, laiks - īsi pirms II Pasaules kara. Stāsts galvenokārt risinās kādā mazpilsētā - Plakā, kas ir pēdējais pieturpunkts, lai no tās ar laivu nokļūtu lepras kolonijā – Spinalonga salā - vieta, kur lepras slimnieki dodas, lai neatgrieztos. Stāsta centrā ir ģimene, kur māte saslimst ar lepru un ir spiesta pamest ģimeni, lai dotos uz Salu. Plakā palikušās meitas un vīrs turpina vairāk vai mazāk ierastu dzīvi, meitas pieaug un katras dzīvē risinās savas drāmas. Paralēli dzīvei Plakā noris dzīve uz Salas. Varētu domāt, ka tā ir nožēlojama, kropla un iznīcinoša, tomēr – visa pamatā ir tumsonība un aizspriedumi. Liela daļa cilvēku uz salas dzīvo teju vai labklājīgāk, kā Plakas iedzīvotāji. Kādu ietekmi un nospiedumus tieši vai netieši šī sala ir atstājusi uz Sofiju – jaunu meiteni, kas būtībā stāsta šo stāstu – jāizlasa pašiem.
Kad sāku lasīt biju totālā sajūsmā – kas par tēmu, kas par nedzirdētu sižetu, turklāt uz patiesu notikumu fona! Jo tālāk lasīju, jo vairāk gaidīju kaut kādu lielo pagriezienu, kādu drāmu, bet grāmata, lai gan kopumā dramatisma un sāpju pilna, turpināja plūst rāma kā upe.
Grāmata paplašināja manu redzesloku un kliedēja manus aizspriedumus par spitālību jeb lepru. Atklāti sakot, man šķita, ka lepra ir tāda Viduslaiku slimība, kas vairāk vai mazāk ir jau sen izskausta un, ka pasaulē un pat Latvijā ir bijušas lepras kolonijas – man bija pārsteigums. Arī šī lepras kolonija, par ko aprakstīts grāmatā ir īsta – sala patiešām atrodas Krētas krastos un ir teju ar roku sasniedzama. Šobrīd, pēc tam, kad piecdesmitajos gados to pameta pēdējie lepras slimnieki – tā ir tūrisma objekts. Un jūs pat nevarat iedomāties, kā es tagad kožu pirkstos, zinot, to, ka dažus gadus atpakaļ biju Krētā un mūsu viesnīca bija burtiski pusstundas attālumā no pilsētiņas, no kuras var nokļūt salā.
Patika, ka grāmata vērš uzmanību un vedina domāt par Krētu ne tikai kā tūristu gala mērķi, lai gulšņātu viesnīcā un sūktu kokteiļus, bet ir vērts papētīt tās vēsturi un atklāt arī tās autentisko šķautni. Morāle – lasiet vairāk grāmatas!
Bet šo noteikti iesaku vieglas literatūras cienītājiem – es pat teiktu – izcils vasaras romāns.
Kad sāku lasīt biju totālā sajūsmā – kas par tēmu, kas par nedzirdētu sižetu, turklāt uz patiesu notikumu fona! Jo tālāk lasīju, jo vairāk gaidīju kaut kādu lielo pagriezienu, kādu drāmu, bet grāmata, lai gan kopumā dramatisma un sāpju pilna, turpināja plūst rāma kā upe.
Grāmata paplašināja manu redzesloku un kliedēja manus aizspriedumus par spitālību jeb lepru. Atklāti sakot, man šķita, ka lepra ir tāda Viduslaiku slimība, kas vairāk vai mazāk ir jau sen izskausta un, ka pasaulē un pat Latvijā ir bijušas lepras kolonijas – man bija pārsteigums. Arī šī lepras kolonija, par ko aprakstīts grāmatā ir īsta – sala patiešām atrodas Krētas krastos un ir teju ar roku sasniedzama. Šobrīd, pēc tam, kad piecdesmitajos gados to pameta pēdējie lepras slimnieki – tā ir tūrisma objekts. Un jūs pat nevarat iedomāties, kā es tagad kožu pirkstos, zinot, to, ka dažus gadus atpakaļ biju Krētā un mūsu viesnīca bija burtiski pusstundas attālumā no pilsētiņas, no kuras var nokļūt salā.
Patika, ka grāmata vērš uzmanību un vedina domāt par Krētu ne tikai kā tūristu gala mērķi, lai gulšņātu viesnīcā un sūktu kokteiļus, bet ir vērts papētīt tās vēsturi un atklāt arī tās autentisko šķautni. Morāle – lasiet vairāk grāmatas!
Bet šo noteikti iesaku vieglas literatūras cienītājiem – es pat teiktu – izcils vasaras romāns.