A review by brice
Живые\xa0люди by Yana Vagner, Яна Вагнер

4.0

«...mēs esam tikai mazmazītiņi, neredzami punkti, no mājām noklīdušas skudras, kas neatlaidīgi, lēni rāpo atpakaļ uz savu izpostīto, sabrukušo pūzni, kurš šo pazušanu nav pat pamanījis.»

Šodien Vagneres rakstītie vārdi izkāpuši no grāmatas lapaspusēm. Kļuvuši baisi īsti. Taustāmi. Sasmaržojami. Sagaršojami. Lai arī «Vongezers» man patīk par vismaz divām zvaigznēm labāk, nekā «Dzīvi cilvēki», es apbrīnoju autores spēju pareģot tik briesmīgu postu. Atrast precīzus apzīmētājus lietām un vietām, aprakstīt cilvēku rakstura iezīmes, kas plēšas ārā no visām ādas porām, atklājot katra (arī mūsu) patieso dabu un spēju (vai nespēju) tikt galā ar pārbaudījumiem, kuriem soli solī sekojam ik dienas. Lai arī kā mēs necenstos iztaisīties «lieli» - tādi, bez kuriem pasaule nespētu eksistēt - patiesībā mēs esam vien «bezzobaini, bezspēcīgi, bezjēdzīgi radījumi», no kuriem nav nekāda labuma. «Nežēlīgā, neizvēlīgā sērga» ir panākusi ne tikai grāmatas varoņus, bet arī mūs (varoņus ārpus grāmatas lapaspusēm) un vienīgā loģiskā lieta, kuru varam darīt - apskaust mirušos.

«...tagad, ačgārnajā pasaulē, kurā mēs visi bijām nokļuvuši, cilvēki tik tiešām bija stingri dalāmi savējos un svešos, un jebkura kļūda varēja izmaksāt pārāk dārgi.»

3.5 ⭐️