Take a photo of a barcode or cover
A review by ievastrazdina
Bēguļi by Ulf Stark
5.0
“Vai cilvēks var mīlēt kādu, kurš ir miris?”
Silts stāsts par attiecībām ģimenē - tēvs ar dēlu, vectētiņš ar savu nu jau mirušo sievu, bet visa centrā mazdēls ar vectētiņu - brīdi pirms vectētiņš aizbēg pavisam.
Vectētiņš - lādās kā vecs jūrnieks un ir mūžam neapmierināts, bet zin (un cer), ka drīz no šīs pasaules pārcelsies uz debesīm, kur satiks vecmāmiņu, kas šobrīd dzīvo vairs tikai pēdējā brūkleņu zaptes burkā. Un līdz brīdim, kad vectēvs nokļūs debesīs - ir svarīgs uzdevums - viņš vēlas iemācīties runāt skaisti un vectēva atbalsts un palīgs ir mazdēls - mazais Gotfrīds.
Tēma skumja, bet uzrakstīta sirsnīgi, plūstoši un bez smaguma.
Jāatzīst, ka grāmatas beigās, kad dēls uzlika savu roku uz tēva rokas un, šķiet, abi saprata, ka neizbēgamais ir tuvu - kamols kaklā sakāpa, bet bērni skumjas īsti neuztvēra. Lielais dēls (5 gadi) stāstu uztvēra (saprata) labāk, mazajam (4 gadi) stāsts tik lielu interesi šobrīd vēl neradīja, taču grāmatas nosaukumu novērtēja abi un par grāmatas labāko daļu atzina vectēva un mazdēla bēgšanu un braukšanu ar kuģi.
Manuprāt, lieliska grāmata ar kuras palīdzību runāt ar bērniem par nāvi un, kas paliek pēc mums.
“Redzēju mēnesi un zvaigznes [...] to bija milzum daudz. Daļa no tām pat vairs neeksistē. To man bija pastāstijis tētis. Tās bija tik tālu, ka mēs redzējām gaismu, lai gan pašas zvaigznes jau sen bija apdzisušas. [...] Ja cilvēks var redzēt to, kas nepastāv. Tad būtu jāpastāv kaut kam tādam, ko cilvēks nevar redzēt.”
Silts stāsts par attiecībām ģimenē - tēvs ar dēlu, vectētiņš ar savu nu jau mirušo sievu, bet visa centrā mazdēls ar vectētiņu - brīdi pirms vectētiņš aizbēg pavisam.
Vectētiņš - lādās kā vecs jūrnieks un ir mūžam neapmierināts, bet zin (un cer), ka drīz no šīs pasaules pārcelsies uz debesīm, kur satiks vecmāmiņu, kas šobrīd dzīvo vairs tikai pēdējā brūkleņu zaptes burkā. Un līdz brīdim, kad vectēvs nokļūs debesīs - ir svarīgs uzdevums - viņš vēlas iemācīties runāt skaisti un vectēva atbalsts un palīgs ir mazdēls - mazais Gotfrīds.
Tēma skumja, bet uzrakstīta sirsnīgi, plūstoši un bez smaguma.
Jāatzīst, ka grāmatas beigās, kad dēls uzlika savu roku uz tēva rokas un, šķiet, abi saprata, ka neizbēgamais ir tuvu - kamols kaklā sakāpa, bet bērni skumjas īsti neuztvēra. Lielais dēls (5 gadi) stāstu uztvēra (saprata) labāk, mazajam (4 gadi) stāsts tik lielu interesi šobrīd vēl neradīja, taču grāmatas nosaukumu novērtēja abi un par grāmatas labāko daļu atzina vectēva un mazdēla bēgšanu un braukšanu ar kuģi.
Manuprāt, lieliska grāmata ar kuras palīdzību runāt ar bērniem par nāvi un, kas paliek pēc mums.
“Redzēju mēnesi un zvaigznes [...] to bija milzum daudz. Daļa no tām pat vairs neeksistē. To man bija pastāstijis tētis. Tās bija tik tālu, ka mēs redzējām gaismu, lai gan pašas zvaigznes jau sen bija apdzisušas. [...] Ja cilvēks var redzēt to, kas nepastāv. Tad būtu jāpastāv kaut kam tādam, ko cilvēks nevar redzēt.”