A review by ievastrazdina
Tas pats izmisums, tikai ar puķēm by Inga Pizāne

5.0

Ingai Pizānei atzinos, ka manas attiecības ar dzeju vedojušās lielā mērā pateicoties Ingai. Man ārkārtīgi patika abi pirmie Ingas dzejas krājumi, tādēļ biju sajūsmā, ka drīzumā Inga izdos jau trešo dzejas krājumu un es jums saku – tas ir brīnišķīgs!

“Tas pats izmisums, tikai ar puķēm” iekļautie dzejoļi ir, iespējams, vēl dziļāki, nobriedušāki – tāds smaržīgs, tikko no mitras rudens zemes pacelts ābols.

Atkailinošas, atklātas dzejas rindas par sevi tur iekšā – par izmisumu, par melanholiju, ilgām, skumjam par visu to, kas piestāv rudenim. Vakar bija grāmatas atvēršanas svētki, kur Inga teica aptuveni šādi – rudens ar savām nokritušajām lapām mums sniedz tādu kā atļauj skumt, atļauj ieslīgt melanholijā, kas kaut kā nepiedien atmodu nesošam pavasarim vai dzirkstošai vasarai. Tad nu ņemiet šo dzejas krājumu un ļaujieties rudens sajūtām. Šis bija skaisti!

Vēl tikai vēlos piebilst, ka mani ļoti uzrunāja arī dzejas krājuma tematiskā aktualitāte un vienas no manām mīļākajām dzejas rindām, kura lasīju Ingas IG profilā, šķiet, pavasarī, kas jau toreiz sajauca pamatīgu emociju kokteili, nav mazinājušas manu izmisumu.



Tikai tāds cilvēks var uzsākt karu,
kam nav pilnīgi nekā.

Visa pasaule ar kliedzienu
modina mieru
viena nedzirdīga cilvēka karā
pašam ar savu tukšumu.