Scan barcode
A review by ievastrazdina
Salabot dzīvos by Mailisa de Kerangala
3.0
“Simona Limbra sirds, kurā paslēpusies nekas vairāk un ne mazāk kā pati dzīve, dzīves iespējamība.”
Trīs draugi ar viļniem sirdī dodas noķert ideālo vilni. Pēc adrenalīna pilna rīta sērfojot, puišu busiņš cieš auto katastrofā un viens no jauniešiem nokļūst komā - smadzenes ir tik bojātas, ka tiek konstatēta to nāve, taču sirds turpina pukstēt un uzturēt pie dzīvības ķermeni. Tas ārstiem liek iedarbināt mehānismu - orgānu ziedošana.
Sižets man atgādināja stafeti, kurā viens skrējējs padod kociņu nākamajam - līdzīgi grāmatā - teju katrā nodaļā autors pārslēdzas uz nākamo stafetes dalībnieku, kur pirmais ir komā esošais Simons un beidzamais - kāda kundze, kura saņem jaunieša sirdi, tam visam pa vidu - ārsti, interni, donoru koordinatori, vecāki, mīļotie…
Grāmatā smalki atainots process no brīža, kad jauns vesels cilvēks zaudē dzīvību un ar savu nāvi var glābt vairākus citus, kuru izdzīvošana atkarīga no donoriem - smalki un diezgan niansēti.
Lasot bija sajūta, ka katrā nodaļā lasītājam uz pavisam īsu brītiņu atļauts atvērt kādu priekškaru un ieraudzīties tēlu dzīvēs, domās un lēmumos un viss šķita drusku par maz, par saraustītu. Turklāt, lai gan sižets bija interesants, man palika sajūta, ka stāsta potenciāls nav pilnībā izmantots. Kā arī es nevarēju līdz galam noticēt jaunā zēna - potencionālā donora-ģimenes pārdzīvojumam un sērām.
Lasot pēdējās lapas - līdzās ar ārstiem operāciju zālē pārņēma “labs darbiņš, kas padarīts” sajūta, gan par no jauna pukstošo sirdi, nu jau citās krūtīs, gan par to, ka grāmata ir galā. Tomēr pārdomas par dzīves trauslumu, ķermeni un transplantāciju šī grāmata raisa viennozīmīgi.
Trīs draugi ar viļniem sirdī dodas noķert ideālo vilni. Pēc adrenalīna pilna rīta sērfojot, puišu busiņš cieš auto katastrofā un viens no jauniešiem nokļūst komā - smadzenes ir tik bojātas, ka tiek konstatēta to nāve, taču sirds turpina pukstēt un uzturēt pie dzīvības ķermeni. Tas ārstiem liek iedarbināt mehānismu - orgānu ziedošana.
Sižets man atgādināja stafeti, kurā viens skrējējs padod kociņu nākamajam - līdzīgi grāmatā - teju katrā nodaļā autors pārslēdzas uz nākamo stafetes dalībnieku, kur pirmais ir komā esošais Simons un beidzamais - kāda kundze, kura saņem jaunieša sirdi, tam visam pa vidu - ārsti, interni, donoru koordinatori, vecāki, mīļotie…
Grāmatā smalki atainots process no brīža, kad jauns vesels cilvēks zaudē dzīvību un ar savu nāvi var glābt vairākus citus, kuru izdzīvošana atkarīga no donoriem - smalki un diezgan niansēti.
Lasot bija sajūta, ka katrā nodaļā lasītājam uz pavisam īsu brītiņu atļauts atvērt kādu priekškaru un ieraudzīties tēlu dzīvēs, domās un lēmumos un viss šķita drusku par maz, par saraustītu. Turklāt, lai gan sižets bija interesants, man palika sajūta, ka stāsta potenciāls nav pilnībā izmantots. Kā arī es nevarēju līdz galam noticēt jaunā zēna - potencionālā donora-ģimenes pārdzīvojumam un sērām.
Lasot pēdējās lapas - līdzās ar ārstiem operāciju zālē pārņēma “labs darbiņš, kas padarīts” sajūta, gan par no jauna pukstošo sirdi, nu jau citās krūtīs, gan par to, ka grāmata ir galā. Tomēr pārdomas par dzīves trauslumu, ķermeni un transplantāciju šī grāmata raisa viennozīmīgi.