Scan barcode
A review by ievastrazdina
Mātes piens by Nora Ikstena
4.0
Grāmata ar neviennozīmīgu vērtējumu - biju dzirdējusi slavinošas atsauksmes līdz pat vērtējumam “pilnīgs murgs”. Man bija “tā laime" Padomju Savienībā dzīvot vien dažus gadus un daudz atmiņu par šo laiku man nav, taču, tā kā abi mani vecāki varēja būt vienas no galvenās varones līdzgaitniekiem, jo arī studēja medicīnu un strādāja šajā jomā aptuveni tajā laikā - stāsts šķita interesants - varbūt ne labākais ko esmu lasījusi, taču noteikti lasīšanas vērts.
Galvenajiem tēliem nav vārdu un tas man šķiet ļoti trāpīgi, jo labi ataino Padomju Savienību - kur visi ir vienlīdzīgi - pelēka masa, kas ģērbjas vienādi, ēd vienu un to pašu, dzīvo vienādos dzīvokļos ar vienādām mēbelēm un kafiju dzer no vienādām servīzēm. Stāsta centrā trīs sievietes - māte, meita un mātes māte un viņu savstarpējās attiecības. Māte ir mātes lolota un mīlēta, taču māte no tā bēg. Māte sadzīvo bērnu - meitu ar kuru neizveidojas emocionāla saikne. Meita mātes māti un patēvu savā ziņā uzskata par saviem vecākiem,jo māte pie pirmās iespējas dodas studēt medicīnu uz Ļeņingradu. Māte ir talantīga topošā ārste, taču savas taisnības cīņas spara dēļ tiek izraidīta un kā nopērts suns dodas uz provinci, lai strādātu ambulancē, turklāt līdzi ņem savu meitu. Mātei ir mentālas problēmas un dažādas atkarības ar ko tā sevi notrulina, lai aizbēgtu no realitātes - vismaz tā izkļūstot no būra. Māte bieži murgo par brīvību, ko meita nespēj saprast, jo citādu valsti kā Padomju Savienība nezin. Taču cilvēki sadodas rokās, izveidojot Baltijas ceļu un meita labāk spēj saprast savu māti un viņas cinisko attieksmi pret dzīvi būrī.
“Es mēģināju priecāties līdzi, kad tie nosvērās uz dzīves pusi un viņas man nesa atrādīt savus apaļvaidžus. Piedzemdējušas viņus migā, kas atradās lielajā būrī, kurā mums bija lemts dzīvot. Kurā mums bija jādzīvo nost.”
“Māte uzvilka dūmu, brīdi mēs vēl sēdējām pie Bembija kapa. Bet kāpēc viņš apēda savu bērnu, es vaicāju mātei. Droši vien gribēja viņu izglābt no būra, teica māte un cieši apkampa mani.”
Iesaku izlasīt un arī pati esmu noskatījusi pāris Ikstenas grāmatas, jo patika rakatnieces rakstības stils un trāpīgie salīdzinājumi.
Galvenajiem tēliem nav vārdu un tas man šķiet ļoti trāpīgi, jo labi ataino Padomju Savienību - kur visi ir vienlīdzīgi - pelēka masa, kas ģērbjas vienādi, ēd vienu un to pašu, dzīvo vienādos dzīvokļos ar vienādām mēbelēm un kafiju dzer no vienādām servīzēm. Stāsta centrā trīs sievietes - māte, meita un mātes māte un viņu savstarpējās attiecības. Māte ir mātes lolota un mīlēta, taču māte no tā bēg. Māte sadzīvo bērnu - meitu ar kuru neizveidojas emocionāla saikne. Meita mātes māti un patēvu savā ziņā uzskata par saviem vecākiem,jo māte pie pirmās iespējas dodas studēt medicīnu uz Ļeņingradu. Māte ir talantīga topošā ārste, taču savas taisnības cīņas spara dēļ tiek izraidīta un kā nopērts suns dodas uz provinci, lai strādātu ambulancē, turklāt līdzi ņem savu meitu. Mātei ir mentālas problēmas un dažādas atkarības ar ko tā sevi notrulina, lai aizbēgtu no realitātes - vismaz tā izkļūstot no būra. Māte bieži murgo par brīvību, ko meita nespēj saprast, jo citādu valsti kā Padomju Savienība nezin. Taču cilvēki sadodas rokās, izveidojot Baltijas ceļu un meita labāk spēj saprast savu māti un viņas cinisko attieksmi pret dzīvi būrī.
“Es mēģināju priecāties līdzi, kad tie nosvērās uz dzīves pusi un viņas man nesa atrādīt savus apaļvaidžus. Piedzemdējušas viņus migā, kas atradās lielajā būrī, kurā mums bija lemts dzīvot. Kurā mums bija jādzīvo nost.”
“Māte uzvilka dūmu, brīdi mēs vēl sēdējām pie Bembija kapa. Bet kāpēc viņš apēda savu bērnu, es vaicāju mātei. Droši vien gribēja viņu izglābt no būra, teica māte un cieši apkampa mani.”
Iesaku izlasīt un arī pati esmu noskatījusi pāris Ikstenas grāmatas, jo patika rakatnieces rakstības stils un trāpīgie salīdzinājumi.