Scan barcode
brice's reviews
503 reviews
Kalendārs mani sauc by Andris Kalnozols
5.0
Lasīt “Kalendārs mani sauc” bija kā ēst smilšu cepumus. Garšīgi. Bet visu laiku birst klēpī un uz zemes. Saķep zobu spraugās. Beržas. Un aizberžas. Pakacina. Samīlina. Sākumā nespēju ielasīties. Nespēju atrast glābšanas riņķi, lai noturētos citu lasītāju pozitīvo atsauksmju okeāna virspusē. Taču tad vienā brīdī atskārtu, ka nepagurusi lasu visu meitas diendusas laiku (kuru būtu varējusi tērēt, žaujot veļu vai lakojot nagus (ar turku seriālu fonā)). Un tad pēkšņi atkal aizlasījos tik tālu, ka triecu grāmatu pret galdu un biju gatava uz jebko citu – sūkt paklājus, cept kotletes, iesēsties traktorā un ar šķūri tīrīt piesnigušās ciema ielas, lai tikai būtu tālāk no Oskara. Lai bēgtu. Bet no sevis aizbēgt ir grūtāk.
Lieku 5⭐️, bet patiesībā domāju 4.5⭐️
Plašāk emuārā: https://austra.lv/2021/02/01/andris-kalnozols-kalendars-mani-sauc/
Lieku 5⭐️, bet patiesībā domāju 4.5⭐️
Plašāk emuārā: https://austra.lv/2021/02/01/andris-kalnozols-kalendars-mani-sauc/
Glimmerdāles Tonje by Maria Parr, Inese Zandere, Marija Parra
5.0
Ko gan mēs bez tevis iesāktu, Glimmerdāles Tonje?
Tas pats izmisums, tikai ar puķēm by Inga Pizāne
5.0
«Kā būtu, ja nebūtu.
Kā nebūtu, ja būtu.»
«Tas pats izmisums, tikai ar puķēm» šķita visintīmākais no Ingas dzejas krājumiem. Nepārspīlēšu, ja teikšu, ka brīžiem jutos, kā iekāpusi nepazīstamā naktsskapīša atvilktnē un rakņātos pa dzīvēm, kuras uz mani neattiecas (bet, ja mani aicina, kāpēc neiekāpt?), bet brīžiem, kā ielīmējusies senā ģimenes albumā, kas ož pēc ieskābušām atmiņām, tāpēc (ka) reti to vēdina.
Pārtraukšu meklēt vārdu plāksterus («Kamēr mēs meklējam, / mēs pazaudējam visvairāk») visām tām domām (un nedomām), kuras tramdīja mani, kamēr knābāju dzejrindas ārā no papīra (kaut kas jāatstāj vēstulei).
Absolūti lieliski un trāpīgi par būtisko un mazāk (bet) būtisko!
Kā nebūtu, ja būtu.»
«Tas pats izmisums, tikai ar puķēm» šķita visintīmākais no Ingas dzejas krājumiem. Nepārspīlēšu, ja teikšu, ka brīžiem jutos, kā iekāpusi nepazīstamā naktsskapīša atvilktnē un rakņātos pa dzīvēm, kuras uz mani neattiecas (bet, ja mani aicina, kāpēc neiekāpt?), bet brīžiem, kā ielīmējusies senā ģimenes albumā, kas ož pēc ieskābušām atmiņām, tāpēc (ka) reti to vēdina.
Pārtraukšu meklēt vārdu plāksterus («Kamēr mēs meklējam, / mēs pazaudējam visvairāk») visām tām domām (un nedomām), kuras tramdīja mani, kamēr knābāju dzejrindas ārā no papīra (kaut kas jāatstāj vēstulei).
Absolūti lieliski un trāpīgi par būtisko un mazāk (bet) būtisko!
De Profundis. Mārtiņš Rītiņš by Linda Apse, Linda Apse
4.0
«Mamma teica, ka Dievs mūs «apgrūtina» tieši tik daudz, lai mēs kļūtu par labākiem cilvēkiem un aiz sevis atstātu pasauli, kas ir kaut kripatiņu labāka par to, kurā piedzimām. Vēl mamma teica, ka cilvēks mirst divreiz – pirmo reizi, kad pārstāj elpot, un otro reizi, kad viņu aizmirst.»
Bete un lidojošā dzimšanas dienas dāvana by Marjus Marcinkevičs, Vitalija Maksvīte, Vitalija Maksvytė, Marius Marcinkevičius
4.0
«Cik labi, ja ir draugs, kurš tevi saprot no dažiem urkšņieniem!»
Sniega māsa by Dace Deniņa, Maja Lunde
5.0
«Sniega māsa» ir apbrīnojami skaists un reizē arī grūtsirdīgs stāsts – tik skaists, ka gribas iekliegties: «Neviens nav tik pasakains kā tu!», tik grūtsirdīgs, ka, ļaujot augumam sagumt, kā čukstu pārlaist lūpām: «Man nekad tik ļoti no skumjām nav sūrstējis kakls…»
Reizēm dzīve (liktenis vai kā nu kuram (visticamāk, labskanības dēļ) patīk to dēvēt) atņem mums dārgāko, nevis tāpēc, ka esam izdarījuši kaut ko sliktu, bet tāpēc, ka neesam spējuši novērtēt to, kas mums ir.
Zaudējuma sāpes vieglāk remdēt kultivējot atmiņas – to Majai Lundei šajā stāstā meistarīgi izdevies pierādīt – cilvēki ir neatpiņķerējamu jūtu vadītas būtnes, kas neapzinās cilvēku vērtību, līdz tie nav kļuvuši par atmiņām, tomēr šīs atmiņas nav jāapglabā līdz ar cilvēku. Tās var kopt un sargāt līdzīgi kā dārzu – glābāt sevī to sajūtu, kad agrā vasaras rītā brien rasas pielietu zāli uz dārzu, kas tik ļoti pieder tev – katrs dilles kāts, katrs sīpola loks, katrs burkāns, kas spītīgi savu snīpi bāž dziļāk un dziļāk zemē; glabāt sevī katru smaida un prieka grumbiņu, katru piedzīvojuma un ikdienības brīdi. Noraust no dvēseles sāpju putekļu plīvurus un uzelpot.
Plašāk: https://postscriptum.lv/2023/01/12/maja-lunde-sniega-masa/
Reizēm dzīve (liktenis vai kā nu kuram (visticamāk, labskanības dēļ) patīk to dēvēt) atņem mums dārgāko, nevis tāpēc, ka esam izdarījuši kaut ko sliktu, bet tāpēc, ka neesam spējuši novērtēt to, kas mums ir.
Zaudējuma sāpes vieglāk remdēt kultivējot atmiņas – to Majai Lundei šajā stāstā meistarīgi izdevies pierādīt – cilvēki ir neatpiņķerējamu jūtu vadītas būtnes, kas neapzinās cilvēku vērtību, līdz tie nav kļuvuši par atmiņām, tomēr šīs atmiņas nav jāapglabā līdz ar cilvēku. Tās var kopt un sargāt līdzīgi kā dārzu – glābāt sevī to sajūtu, kad agrā vasaras rītā brien rasas pielietu zāli uz dārzu, kas tik ļoti pieder tev – katrs dilles kāts, katrs sīpola loks, katrs burkāns, kas spītīgi savu snīpi bāž dziļāk un dziļāk zemē; glabāt sevī katru smaida un prieka grumbiņu, katru piedzīvojuma un ikdienības brīdi. Noraust no dvēseles sāpju putekļu plīvurus un uzelpot.
Plašāk: https://postscriptum.lv/2023/01/12/maja-lunde-sniega-masa/
Laimīgākais cilvēks uz Zemes. Aušvicas izdzīvotāja stāsts by Eddie Jaku, Karīna Tillberga, Edijs Džeiku
4.0
«Es negribu dalīties sāpēs.
Gribu dalīties cerībā.»
Gribu dalīties cerībā.»