Scan barcode
ievastrazdina's review against another edition
4.0
Grāmata ar neviennozīmīgu vērtējumu - biju dzirdējusi slavinošas atsauksmes līdz pat vērtējumam “pilnīgs murgs”. Man bija “tā laime" Padomju Savienībā dzīvot vien dažus gadus un daudz atmiņu par šo laiku man nav, taču, tā kā abi mani vecāki varēja būt vienas no galvenās varones līdzgaitniekiem, jo arī studēja medicīnu un strādāja šajā jomā aptuveni tajā laikā - stāsts šķita interesants - varbūt ne labākais ko esmu lasījusi, taču noteikti lasīšanas vērts.
Galvenajiem tēliem nav vārdu un tas man šķiet ļoti trāpīgi, jo labi ataino Padomju Savienību - kur visi ir vienlīdzīgi - pelēka masa, kas ģērbjas vienādi, ēd vienu un to pašu, dzīvo vienādos dzīvokļos ar vienādām mēbelēm un kafiju dzer no vienādām servīzēm. Stāsta centrā trīs sievietes - māte, meita un mātes māte un viņu savstarpējās attiecības. Māte ir mātes lolota un mīlēta, taču māte no tā bēg. Māte sadzīvo bērnu - meitu ar kuru neizveidojas emocionāla saikne. Meita mātes māti un patēvu savā ziņā uzskata par saviem vecākiem,jo māte pie pirmās iespējas dodas studēt medicīnu uz Ļeņingradu. Māte ir talantīga topošā ārste, taču savas taisnības cīņas spara dēļ tiek izraidīta un kā nopērts suns dodas uz provinci, lai strādātu ambulancē, turklāt līdzi ņem savu meitu. Mātei ir mentālas problēmas un dažādas atkarības ar ko tā sevi notrulina, lai aizbēgtu no realitātes - vismaz tā izkļūstot no būra. Māte bieži murgo par brīvību, ko meita nespēj saprast, jo citādu valsti kā Padomju Savienība nezin. Taču cilvēki sadodas rokās, izveidojot Baltijas ceļu un meita labāk spēj saprast savu māti un viņas cinisko attieksmi pret dzīvi būrī.
“Es mēģināju priecāties līdzi, kad tie nosvērās uz dzīves pusi un viņas man nesa atrādīt savus apaļvaidžus. Piedzemdējušas viņus migā, kas atradās lielajā būrī, kurā mums bija lemts dzīvot. Kurā mums bija jādzīvo nost.”
“Māte uzvilka dūmu, brīdi mēs vēl sēdējām pie Bembija kapa. Bet kāpēc viņš apēda savu bērnu, es vaicāju mātei. Droši vien gribēja viņu izglābt no būra, teica māte un cieši apkampa mani.”
Iesaku izlasīt un arī pati esmu noskatījusi pāris Ikstenas grāmatas, jo patika rakatnieces rakstības stils un trāpīgie salīdzinājumi.
Galvenajiem tēliem nav vārdu un tas man šķiet ļoti trāpīgi, jo labi ataino Padomju Savienību - kur visi ir vienlīdzīgi - pelēka masa, kas ģērbjas vienādi, ēd vienu un to pašu, dzīvo vienādos dzīvokļos ar vienādām mēbelēm un kafiju dzer no vienādām servīzēm. Stāsta centrā trīs sievietes - māte, meita un mātes māte un viņu savstarpējās attiecības. Māte ir mātes lolota un mīlēta, taču māte no tā bēg. Māte sadzīvo bērnu - meitu ar kuru neizveidojas emocionāla saikne. Meita mātes māti un patēvu savā ziņā uzskata par saviem vecākiem,jo māte pie pirmās iespējas dodas studēt medicīnu uz Ļeņingradu. Māte ir talantīga topošā ārste, taču savas taisnības cīņas spara dēļ tiek izraidīta un kā nopērts suns dodas uz provinci, lai strādātu ambulancē, turklāt līdzi ņem savu meitu. Mātei ir mentālas problēmas un dažādas atkarības ar ko tā sevi notrulina, lai aizbēgtu no realitātes - vismaz tā izkļūstot no būra. Māte bieži murgo par brīvību, ko meita nespēj saprast, jo citādu valsti kā Padomju Savienība nezin. Taču cilvēki sadodas rokās, izveidojot Baltijas ceļu un meita labāk spēj saprast savu māti un viņas cinisko attieksmi pret dzīvi būrī.
“Es mēģināju priecāties līdzi, kad tie nosvērās uz dzīves pusi un viņas man nesa atrādīt savus apaļvaidžus. Piedzemdējušas viņus migā, kas atradās lielajā būrī, kurā mums bija lemts dzīvot. Kurā mums bija jādzīvo nost.”
“Māte uzvilka dūmu, brīdi mēs vēl sēdējām pie Bembija kapa. Bet kāpēc viņš apēda savu bērnu, es vaicāju mātei. Droši vien gribēja viņu izglābt no būra, teica māte un cieši apkampa mani.”
Iesaku izlasīt un arī pati esmu noskatījusi pāris Ikstenas grāmatas, jo patika rakatnieces rakstības stils un trāpīgie salīdzinājumi.
thebookeer's review against another edition
3.0
"Soviet milk" tells the story of three generations through the view of two: a girl and her mother. The girl, born in 1969, feels the lack of attention and love from her mother, who is either drowning herself in work or immersing herself in strange religious and nationalist imaginings. The mother, born in 1944, had always been a good girl and listened to her parents, and dreamed that one day, the amazing tales of the Latvian republic will come to daylight again.
This is partly a story of child abandonment, and partly of wishing to be freed from Russian supremacy, from the Soviet Republic. The writing is raw, honest, and hurtful. Even though I was born after the Soviets dominated in the Baltics, the historical pain gets through in this book, making the current geopolitical situation even more disturbing. Truly putting my hope in humanity, that we don't have to go back 50 years.
This is partly a story of child abandonment, and partly of wishing to be freed from Russian supremacy, from the Soviet Republic. The writing is raw, honest, and hurtful. Even though I was born after the Soviets dominated in the Baltics, the historical pain gets through in this book, making the current geopolitical situation even more disturbing. Truly putting my hope in humanity, that we don't have to go back 50 years.
catrad's review against another edition
5.0
This is the third Peirene Press book I've read, and each are a thing of beauty - the cover designs are gorgeous.
Soviet Milk is translated from Latvian, and set in Soviet era Latvia over the course of around 20 years. It's written in first person, with alternate chapters narrated by a mother and her daughter. It was a fascinating and beautiful read - the political tensions in the region intermingle with the mother's battle with her mental health, and the daughter's burgeoning understanding of the realities of their situation.
The relationships between grandmother, mother and daughter are well described and developed, and I found this short novel easy to read but difficult to put down.
Disclaimer: I was sent a copy of this book by the publisher in exchange for an honest review.
Soviet Milk is translated from Latvian, and set in Soviet era Latvia over the course of around 20 years. It's written in first person, with alternate chapters narrated by a mother and her daughter. It was a fascinating and beautiful read - the political tensions in the region intermingle with the mother's battle with her mental health, and the daughter's burgeoning understanding of the realities of their situation.
The relationships between grandmother, mother and daughter are well described and developed, and I found this short novel easy to read but difficult to put down.
Disclaimer: I was sent a copy of this book by the publisher in exchange for an honest review.
annnniija's review against another edition
dark
emotional
sad
medium-paced
- Plot- or character-driven? Character
- Loveable characters? Yes
4.25
ancexx's review against another edition
5.0
Neremdināmas skumjas kā vienīgā brīvība
Smaržo pēc neatkārtojamām, ne ar ko citu nesajaucamām lietām — smagām asarām, vecas slimnīcas un mātes piena.
kurpjukaste's review against another edition
5.0
sāpīgi skumji, bet ļoti vajadzīgs kā lasīšanas piedzīvojums man pašai un arī visiem pārējiem.