Scan barcode
ievastrazdina's review
5.0
“Šajā ciemā, kur viss darināts no stikla. Viss vienlaikus griezīgs un trausls: šķīvji, piestas, naktspodiņi, ģimenes un dzīves.”
“Neticami, ka visos stikla traukos ir arī lauslas, pat vissmalkākajā kristālā.”
Trīs dienas, ko izstāsta trīs vienas ģimenes locekļi - garīgi atpalicis brālis Jusi, sēru pārņemtā Helmī un pret straumi plūstošā Railija. Visi trīs dzīvo zem viena jumta kādā nelielā Somijas ciemā pēckara periodā, kur jālāpa salauztas dzīves un jāceļ sagrautais. Viņi drīzāk nesaprot viens otru, kā saprot, tomēr vienmēr ir visi par vienu un neļauj citiem kāpt uz galvas. Ciemā katrs iedzīvotājs zina savu vietu, visam ir nemainīgs ritms un dzīve rit ciešā saskarē ar teju vienīgo iztikas nodrošinātāju - Stikla pūšanas fabriku. Katrs bērns ciemā zina, kas ir ķirbelis, šihta, pīpe un verkšteles un man šķita ārkārtīgi interesanti ielūkoties neticamajā stikla pūšanas procesā, centos to vizualizēt, taču, lai cik prasmīgi autors to aprakstījis - stikla pūšana man joprojām šķiet kā neticamas superspējas.
Lai gan grāmata ir trīs dienu romāns, lasot, guvu pilnīgu priekšstatu par varoņu dzīvi līdz šim un skaidri nolasījās raksturi un pārdzīvojumi. Un jau no pirmajām lapas pusēm jutu lielu empātiju pret katru no galvenajiem tēliem.
Romānā ir somu autoriem raksturigs pirmatnigums, atklātība, skaudrums un smeldze - kā tāds raupjš, bet ļoti silts un pamatīgs audums. Vēstījums ir rāms un sevī ievelkošs.
Autors skaisti izmanto stikla metaforas, lai parādītu cilvēka ievainojamību un trauslumu un pat katru galveno varoni spējis noraksturot ar vienu vārdu no stiklu pūšanas terminoloģijas.
Brīnišķīgs autora darbs. Esmu apburta. Ļoti skaista valoda, plūstoša kā upe -lasot man bija žēl, ka nebija vairāk laika, lai lasītu visu nepārtraukti un neiztraucētu upes plūdumu. Ļoti iesaku izlasīt.
“Neticami, ka visos stikla traukos ir arī lauslas, pat vissmalkākajā kristālā.”
Trīs dienas, ko izstāsta trīs vienas ģimenes locekļi - garīgi atpalicis brālis Jusi, sēru pārņemtā Helmī un pret straumi plūstošā Railija. Visi trīs dzīvo zem viena jumta kādā nelielā Somijas ciemā pēckara periodā, kur jālāpa salauztas dzīves un jāceļ sagrautais. Viņi drīzāk nesaprot viens otru, kā saprot, tomēr vienmēr ir visi par vienu un neļauj citiem kāpt uz galvas. Ciemā katrs iedzīvotājs zina savu vietu, visam ir nemainīgs ritms un dzīve rit ciešā saskarē ar teju vienīgo iztikas nodrošinātāju - Stikla pūšanas fabriku. Katrs bērns ciemā zina, kas ir ķirbelis, šihta, pīpe un verkšteles un man šķita ārkārtīgi interesanti ielūkoties neticamajā stikla pūšanas procesā, centos to vizualizēt, taču, lai cik prasmīgi autors to aprakstījis - stikla pūšana man joprojām šķiet kā neticamas superspējas.
Lai gan grāmata ir trīs dienu romāns, lasot, guvu pilnīgu priekšstatu par varoņu dzīvi līdz šim un skaidri nolasījās raksturi un pārdzīvojumi. Un jau no pirmajām lapas pusēm jutu lielu empātiju pret katru no galvenajiem tēliem.
Romānā ir somu autoriem raksturigs pirmatnigums, atklātība, skaudrums un smeldze - kā tāds raupjš, bet ļoti silts un pamatīgs audums. Vēstījums ir rāms un sevī ievelkošs.
Autors skaisti izmanto stikla metaforas, lai parādītu cilvēka ievainojamību un trauslumu un pat katru galveno varoni spējis noraksturot ar vienu vārdu no stiklu pūšanas terminoloģijas.
Brīnišķīgs autora darbs. Esmu apburta. Ļoti skaista valoda, plūstoša kā upe -lasot man bija žēl, ka nebija vairāk laika, lai lasītu visu nepārtraukti un neiztraucētu upes plūdumu. Ļoti iesaku izlasīt.
evadravina's review
4.0
Uzrakstītie vārdi viņam ir stiprāki par nekā runātie, jo cilvēks, pirms izzīmē tos uz papīra, domā un apsver. Runātie vārdi tiek palaisti no mutes kā sunim garāmejot pasviests kociņš.
Daudz lielākas pūles prasa kaut ko darīt, nevis nedarīt. Ir vieglāk palikt nekā aiziet, vienkāršāk klusēt nekā runāt.
Pats neauglīgākais pasaulē ir prātot par to, kur nekas nav padarāms. Visiem cilvēkiem notiek lietas, no kurām daļa ir labas un daļa nav. Ir velti prātot, kādi iemesli pie tām noved, jo to neviens nedz iepriekš zina, nedz pēc tam var mainīt. Tāpēc labāk ņemt dzīvi tādu, kāda tā nāk priekšā, izbaudīt arī sala dienas un neilgoties pēc tā laika, kāds prātā no bērnības vasarām. Nekā vairāk nevar no dzīves dabūt. Patstāvīgs ir tikai tas, kas ir šeit un pašlaik… Ārpus tiem ir tikai vārdos radīta pasaule, kurā jā ir precīzi tikpat iespējams kā nē.
Starp pagātnes un nākotnes cilvēkiem stāv trešie, kuri prot dzīvot vienu dienu reizē. Tie ir laimīgākie no ļaudīm.
Daudz lielākas pūles prasa kaut ko darīt, nevis nedarīt. Ir vieglāk palikt nekā aiziet, vienkāršāk klusēt nekā runāt.
Pats neauglīgākais pasaulē ir prātot par to, kur nekas nav padarāms. Visiem cilvēkiem notiek lietas, no kurām daļa ir labas un daļa nav. Ir velti prātot, kādi iemesli pie tām noved, jo to neviens nedz iepriekš zina, nedz pēc tam var mainīt. Tāpēc labāk ņemt dzīvi tādu, kāda tā nāk priekšā, izbaudīt arī sala dienas un neilgoties pēc tā laika, kāds prātā no bērnības vasarām. Nekā vairāk nevar no dzīves dabūt. Patstāvīgs ir tikai tas, kas ir šeit un pašlaik… Ārpus tiem ir tikai vārdos radīta pasaule, kurā jā ir precīzi tikpat iespējams kā nē.
Starp pagātnes un nākotnes cilvēkiem stāv trešie, kuri prot dzīvot vienu dienu reizē. Tie ir laimīgākie no ļaudīm.
vakardien's review
5.0
autors caur trīs ģimenes locekļu sirdīm izstāsta stāstu par noslēpumiem, alkām, ilgām, sapņiem, sāpēm un gaidām, par to, kas citu acīm paliek neredzams. šķiet, ka viņš redz dziļāk nekā ierasts lūkoties, redz cilvēka dzīles un par šīm dzīlēm raksta. ļoti skaisti un vērīgi, turklāt.
brice's review
5.0
4.6⭐
«Līkumi ir radīti, lai tos iztaisnotu, un ceļi – lai pa tiem ietu» (264. lpp.), tāpēc nav šaubu, ka somu rakstnieks Tommi Kinnunens izcilajā romanā «Stikla upe» apzināti iztaisno jebkuru nepārredzamo līkumu, lai vestu lasītājus pa sava debijas romāna «Četru ceļu krustojums» iestaigātajiem ceļiem, atkal ierakstot vienas salauztas dzimtas likteņu (kuri mainās līdzi gadalaikiem – apsnieg no skaidrām debesīm, uzplaukst no neauglīgas zemes, izdeg zem saules staru dejām, pamirst adatainu vēju auļos) lauskas grāmatas lapaspusēs, iesprostojot mūžīgā sevis kopā salikšanas procesā, ļaujot romānu caurvīt vienatnīgi skaistām skumjām, kurās jaušamas pazīstamas notis, kas, saplūstot vienā, veido melodiju, kuru iespējams, bietes kaplējot, dungojusi vecvecmamma, vai smaržas, kuras uz pirkstu galiem atstājusi piebriedusi meža zeme un sūna, kura to sedz. Kā melni baltām vārdu stigām acis cauri brien; brien cauri pulsējošām ilgām, kas sitas kā nātru pātagas gar stilbiem ne tikai Kinnunena radītajiem tēliem, bet arī katram, kurš bijis drosmīgs ievilkt elpu zem «Stikla upes» nesaudzīgajiem ūdeņiem.
https://postscriptum.lv/
«Līkumi ir radīti, lai tos iztaisnotu, un ceļi – lai pa tiem ietu» (264. lpp.), tāpēc nav šaubu, ka somu rakstnieks Tommi Kinnunens izcilajā romanā «Stikla upe» apzināti iztaisno jebkuru nepārredzamo līkumu, lai vestu lasītājus pa sava debijas romāna «Četru ceļu krustojums» iestaigātajiem ceļiem, atkal ierakstot vienas salauztas dzimtas likteņu (kuri mainās līdzi gadalaikiem – apsnieg no skaidrām debesīm, uzplaukst no neauglīgas zemes, izdeg zem saules staru dejām, pamirst adatainu vēju auļos) lauskas grāmatas lapaspusēs, iesprostojot mūžīgā sevis kopā salikšanas procesā, ļaujot romānu caurvīt vienatnīgi skaistām skumjām, kurās jaušamas pazīstamas notis, kas, saplūstot vienā, veido melodiju, kuru iespējams, bietes kaplējot, dungojusi vecvecmamma, vai smaržas, kuras uz pirkstu galiem atstājusi piebriedusi meža zeme un sūna, kura to sedz. Kā melni baltām vārdu stigām acis cauri brien; brien cauri pulsējošām ilgām, kas sitas kā nātru pātagas gar stilbiem ne tikai Kinnunena radītajiem tēliem, bet arī katram, kurš bijis drosmīgs ievilkt elpu zem «Stikla upes» nesaudzīgajiem ūdeņiem.
https://postscriptum.lv/
More...