Scan barcode
brice's reviews
503 reviews
Upe by Laura Vinogradova
5.0
"Upe" ir viens no skaistākajiem latviešu autoru darbiem, kuram nācies pieskarties. Kurā nācies iesakņoties. No kura nācies izaugt.
Tā ir īsta laime – dzīvot starp rakstniekiem, kuri spēj mainīt pasauli ap tevi.
Plašāk emuārā: https://austra.lv/2021/01/08/laura-vinogradova-upe/
Tā ir īsta laime – dzīvot starp rakstniekiem, kuri spēj mainīt pasauli ap tevi.
Plašāk emuārā: https://austra.lv/2021/01/08/laura-vinogradova-upe/
Живые\xa0люди by Yana Vagner, Яна Вагнер
4.0
«...mēs esam tikai mazmazītiņi, neredzami punkti, no mājām noklīdušas skudras, kas neatlaidīgi, lēni rāpo atpakaļ uz savu izpostīto, sabrukušo pūzni, kurš šo pazušanu nav pat pamanījis.»
Šodien Vagneres rakstītie vārdi izkāpuši no grāmatas lapaspusēm. Kļuvuši baisi īsti. Taustāmi. Sasmaržojami. Sagaršojami. Lai arī «Vongezers» man patīk par vismaz divām zvaigznēm labāk, nekā «Dzīvi cilvēki», es apbrīnoju autores spēju pareģot tik briesmīgu postu. Atrast precīzus apzīmētājus lietām un vietām, aprakstīt cilvēku rakstura iezīmes, kas plēšas ārā no visām ādas porām, atklājot katra (arī mūsu) patieso dabu un spēju (vai nespēju) tikt galā ar pārbaudījumiem, kuriem soli solī sekojam ik dienas. Lai arī kā mēs necenstos iztaisīties «lieli» - tādi, bez kuriem pasaule nespētu eksistēt - patiesībā mēs esam vien «bezzobaini, bezspēcīgi, bezjēdzīgi radījumi», no kuriem nav nekāda labuma. «Nežēlīgā, neizvēlīgā sērga» ir panākusi ne tikai grāmatas varoņus, bet arī mūs (varoņus ārpus grāmatas lapaspusēm) un vienīgā loģiskā lieta, kuru varam darīt - apskaust mirušos.
«...tagad, ačgārnajā pasaulē, kurā mēs visi bijām nokļuvuši, cilvēki tik tiešām bija stingri dalāmi savējos un svešos, un jebkura kļūda varēja izmaksāt pārāk dārgi.»
3.5 ⭐️
Šodien Vagneres rakstītie vārdi izkāpuši no grāmatas lapaspusēm. Kļuvuši baisi īsti. Taustāmi. Sasmaržojami. Sagaršojami. Lai arī «Vongezers» man patīk par vismaz divām zvaigznēm labāk, nekā «Dzīvi cilvēki», es apbrīnoju autores spēju pareģot tik briesmīgu postu. Atrast precīzus apzīmētājus lietām un vietām, aprakstīt cilvēku rakstura iezīmes, kas plēšas ārā no visām ādas porām, atklājot katra (arī mūsu) patieso dabu un spēju (vai nespēju) tikt galā ar pārbaudījumiem, kuriem soli solī sekojam ik dienas. Lai arī kā mēs necenstos iztaisīties «lieli» - tādi, bez kuriem pasaule nespētu eksistēt - patiesībā mēs esam vien «bezzobaini, bezspēcīgi, bezjēdzīgi radījumi», no kuriem nav nekāda labuma. «Nežēlīgā, neizvēlīgā sērga» ir panākusi ne tikai grāmatas varoņus, bet arī mūs (varoņus ārpus grāmatas lapaspusēm) un vienīgā loģiskā lieta, kuru varam darīt - apskaust mirušos.
«...tagad, ačgārnajā pasaulē, kurā mēs visi bijām nokļuvuši, cilvēki tik tiešām bija stingri dalāmi savējos un svešos, un jebkura kļūda varēja izmaksāt pārāk dārgi.»
3.5 ⭐️
Bērni ir karaļi by Delphine de Vigan
4.0
Romānā «Bērni ir karaļi» Delfīne de Vigāna biedējoši precīzi iezīmē realitātes un virtuālas realitātes nepārtrauktības sindromu. Robežas starp šīm pasaulēm ir mainījušas sākotnējo kursu. Tās ir sajaukušās tiktāl, ka kļuvis neiespējami nošķirt to, kas ir patiess, bet kas tikai izdomāts. Kam pievērst uzmanību, bet kam patīt garām.
Cilvēkiem, kuri virtuālo pasauli aptaustījuši tikai no ārpuses, varētu šķist, ka de Vigāna sarakstījusi zinātnisko fantastiku, kas attāli atgādina neizdevušos anekdoti, tomēr tiem, kas sociālos tīklus izmanto ikdienā, sekojot līdzi vai tikai reizumis iemetot aci kāda ietekmeļa kontā, kļūst skaidrs, ka Delfīne de Vigāna ne tikai ieskicē, bet arī precīzi atspoguļo šo neizprotamo vēlmi savu ikdienas dzīvi uzticēt pilnīgiem svešiniekiem.
Delfīne de Vigāna raksta tā, ka lasītajam gribot, negribot nākas mainīt pasaules skatījumu līdz pašiem pamatiem. Tā ir skarba realitāte, sarežģīti attiecību modeļi. Un visam pa vidu mēs – tie, kas lēnām pierod.
Vairāk: https://www.postscriptum.lv/2022/07/07/delfine-de-vigana-berni-ir-karali/
Cilvēkiem, kuri virtuālo pasauli aptaustījuši tikai no ārpuses, varētu šķist, ka de Vigāna sarakstījusi zinātnisko fantastiku, kas attāli atgādina neizdevušos anekdoti, tomēr tiem, kas sociālos tīklus izmanto ikdienā, sekojot līdzi vai tikai reizumis iemetot aci kāda ietekmeļa kontā, kļūst skaidrs, ka Delfīne de Vigāna ne tikai ieskicē, bet arī precīzi atspoguļo šo neizprotamo vēlmi savu ikdienas dzīvi uzticēt pilnīgiem svešiniekiem.
Delfīne de Vigāna raksta tā, ka lasītajam gribot, negribot nākas mainīt pasaules skatījumu līdz pašiem pamatiem. Tā ir skarba realitāte, sarežģīti attiecību modeļi. Un visam pa vidu mēs – tie, kas lēnām pierod.
Vairāk: https://www.postscriptum.lv/2022/07/07/delfine-de-vigana-berni-ir-karali/
Sestā Sieva by Inga Grencberga
4.0
Es uzaugu «kamēr neizēdīsi zupas šķīvi tukšu, ārā netiksi» ģimenē – vienmēr gaidīju, kad mamma vai tētis izies no virtuves, lai filigrāni izlietu zupu atpakaļ katlā – es biju sev iegalvojusi, ka «Sestā sieva» būs «kamēr neizēdīsi zupas šķīvi tukšu, ārā netiksi» tipa vilšanās, un man to puslasītu nāksies «izliet atpakaļ katlā», tāpēc klusi priecājos, kad tajās nedaudzajās bezapziņas reizēs, kad tomēr nolēmu stāties bibliotēkas rindā pēc «Sestās sievas», rinda bija tieši tik gara, lai atmestu šai domai ar roku. Taču kādu dienu Alises stāsts, Alises pirmsnāves (un mīlestības) vēstule nonāca manās rokās un es saslimu ar viņas skumjām; es izdzīvoju sevis pazaudēšanas un atrašanas vētrās; es pieņēmu vājumu; es stājos pretī neprātam; es šķērsoju robežas, kuras nedrīkstētu šķērsot; es izšķīdu trauslumā; es patvēros sievišķībā; es ļāvos pārmaiņām; es spēlēju paslēpes; es slīgu kaislību akačos; es sasējos līdzatkarības mezglos; es piedevu; es pieņēmu; es biju šeit un tagad, un kaut kur tālu un kaut kad; es sapratu, ka mūsos ir daudz kopīgā un tikpat daudz arī atšķirīgā, un es priecājos, ka tomēr devu iespēju mums vienai otrā spoguļoties.
/ https://www.postscriptum.lv/
/ https://www.postscriptum.lv/
Ezītis un lielā oga by Inga Grezmane, Ulrika Kestere
4.0
Vienmēr klausiet savas sirds (un vēdera) balsi!
Trīs māsas by Heather Morris, Hetere Morisa
4.0
«Vajadzīga zināma drosme, lai katru rītu pamostos un vienkārši turpinātu dzīvot.»
«Trīs māsas» vienlaikus šķita sliktākā un labākā Heteres Morisas grāmata. Brīžiem tik sausa, ka bija grūti lasīt tālāk, bet kaut kādā brīdī autorei izdevās atvērt manas emociju slūžas un viss «sausums» izšķīda zem manu asaru jūrām.
«Trīs māsas» vienlaikus šķita sliktākā un labākā Heteres Morisas grāmata. Brīžiem tik sausa, ka bija grūti lasīt tālāk, bet kaut kādā brīdī autorei izdevās atvērt manas emociju slūžas un viss «sausums» izšķīda zem manu asaru jūrām.
Kakas, takas un smakas by Endijs Sīds, Andy Seed
4.0
«Kakas, takas un smakas» ļauj kļūt par dabas detektīviem ne tikai tiem, kuriem jau noklusējumā iekodētā sirgšana ar mīlestību pret dabu ir viena no galvenajām dzīvības uzturēšanas nepieciešamībām – bet arī tiem, kuri labprātāk purkšķina silti izsēdētos dīvānos, ritinot uz priekšu un atpakaļu savu ziņu plūsmas. Šis brīnišķi asprātīgais orientieris dabas norišu pasaulē ļauj atsvaidzināt jau iepriekš, kaut kur pa ausu galam dzirdētus faktus, piemēram – daži dzīvnieki staigā uz pilnas pēdas, daži uz pirkstgaliem (kā es, naktī lavoties pie ledusskapja), bet pasaulē ir vairāk nekā 3500 veidu čūsku (viens no veidiem noteikti ir vīramāte), vai arī uzzināt pilnīgi, ko jaunu – vai zināji, ka Kanādas zosis nokārtojas ik pēc divdesmit minūtēm (Delfi komentētājs komentāru sadaļā nokārtojas biežāk)? Vai to, ka pie jūras atrastais «ārprāc, cik smuks» akmentiņš varētu būt koprolīts jeb dinozauru sūdakmens? Tāpat «Kakas, takas un smakas» atklās, kur dzīvo lielākie kakātāji un mazāko pēdu atstājēji – kur labāk nebāzt pirkstus, kur nebāzt galvu, bet kam piestādīt rēķinu tava mājokļa ērtību izmantošanu; kāpēc nav veselīgi sekot leduslācim vai atrasties tuvā rādiusā nīlzirgam brīdī, kad tas nolēmis iztukšot zarnu traktu.
Nedaudz plašāk: https://postscriptum.lv/2022/12/10/endijs-sids-kakas-takas-un-smakas/
Nedaudz plašāk: https://postscriptum.lv/2022/12/10/endijs-sids-kakas-takas-un-smakas/